Ļaudona – Vecpiebalga – Novorževa - …

    Ir pagājuši 125 gadi, kopš Ļaudonā, miertiesneša ģimenē, piedzima jaunākā meita Nadežda. Bērnības atmiņas viņai saistās ar Vecpiebalgas muižu. Pavloviču ģimene īrē piecpadsmit istabas, no kurām četras ir tēva dienesta vajadzībām, bet vienpadsmit - ģimenei. Daļa istabu ikdienā ir slēgtas, vienā spārnā dzīvo pārvaldnieks ar sievu. Reiz, gaidot ierodamies grāfu, Nadežda ierauga līdz tam slēgto grāfienes guļamistabu, kas izskatās gluži kā no viņas iemīļoto brāļu Grimmu pasakām ar senatnīgām sarkankoka mēbelēm, spoguli un lielu gultu ar zeltītu kroni rotātu gaišzilu zīda baldahīnu.
    Mazajai meitenei dzīve rit vientulīgi, māsa un brālis ir vecāki un mācās skolās projām no mājām. Nadežda daudz lasa, rotaļu biedru viņai nav, jo ar zemnieku bērniem viņai spēlēties neatļauj. Pa retam viņa satiek ciemos atbraukušos pārvaldnieka mazos radiniekus un pāris reizes gadā daktera Kundziņa bērnus. Bērnībā tēvs viņai stāsta pasakas un dažādus paša sacerētus piedzīvojumu stāstus. Gleznaini skaisto un leģendām un vēsturiskiem stāstiem apvīto Piebalgu N.Pavloviča uzskata par savu iedvesmas avotu. Nadeždas aukle un pārējie Pavloviču ģimenes kalpotāji ir latvieši. Pirmās dziesmas viņa dzird latviešu valodā, un krievu dziesmas pirmoreiz izdzird tikai deviņu – desmit gadu vecumā pēc ģimenes pārcelšanās uz Novorževu (Pleskavas apgabals, Krievijas Federācija).
    Turpinājumā – vien par dažiem ar Latviju saistītiem “pieskārieniem” N.Pavlovičas biogrāfijā. N.Pavloviča ir ne tikai dzejniece, bet arī atdzejotāja. Saikne ar Latviju un sadarbība ar latviešu autoriem sākas pēc Otrā pasaules kara. Bērnībā dzirdētā valoda ļauj vieglāk tulkot latviešu autorus krievu valodā. Atmiņās viņa raksta par Raiņa („Ave sol!”), Vanaga, Luksa, Dineres, Ķempes, Sudrabkalna atdzejotajiem darbiem. Savu bērnības zemi  Nadežda Pavloviča apmeklē 1970.gadu sākumā, secinot, ka muižas ēka un zirgu staļļi ir saglabājušies, lai gan viss izskatās samērā nolietojies un nobružāts. Bērnībā ģimene brauca arī uz Rīgas jūrmalu. Jūras tematika ir vairākos darbos, arī Latvijas bērniem veltītajā poēmiņā bērniem „Jūrmala”. Interesanti, ka vecā zvejnieka labsirdīgais tēls, kas izgatavo rotaļu kuģīti un spēlējas ar bērniem, ir ieguvis Augusta Kundziņa vārdu. Iespējams, tā ir iemūžināta kādreizējā Vecpiebalgas daktera Kundziņa piemiņa, ar kura bērniem viņa bērnībā spēlējās. Vasarās viņa brauca uz Jūrmalu, dzīvoja Ķemeros, daudz staigāja gar jūru un rakstīja. Dzejolī “Jūrai” ir arī rindas: “Viss, ko es bērnībā mīlēju, palicis manī uz mūžu”. 
Attēlos: Skats uz Ļaudonas muižu /20.gs.sākums/ un Nadežda Pavloviča.